pamodos no šādās reizēs ierastā zvana ar jautājumu "kur tu esi?!" un tikai vēlāk kā sapni atcerējos, ka vēl stundu agrāk biju "mašinaļno" jau cēlies un gājis mazgāt zobus. aizvecajam siemens telefonam bija jāievada divi kodi, lai atslēgtu modinātāju, un arī to es varēju izdarīt mēnessērdzīgi. valdemārielā mēdzu likt vibromodinātāju blakusistabas klavierēs, virtuves katliņos un bleķa krūzītēs tālās un grūti aizsniedzamās vietās, kas liktu pa ceļam pamosties, bet bez rezultātiem. no otras puses paldies ķermenim, ka tas prot sevi no jebkurienes nogādāt gultā netraumētu tāpat kā neitralizēt modinātājus, nepieskaroties apziņai. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 17. Aprīlis 2009, 02:20, klusais_okeans commented: man gan patīkama pirmā dzirdēšana par 2kodīga modinātāja atslēgšanu (Nobela prēmiju studijā!),manā tikpat bezcerīgajā gadījumā tas varbūt sākumā darbotos, jo no visām manis veiktajām sankcijām visilgstošāk iedarbojās zvans no drauga, kura laikā man negaidīti tiek uzdots,piemēram, algebras uzdevums (mazliet slimi,ne).laika gaitā gan tas izveidoja nelāgu ieradumu runāt un zvanīt pa miegam bez mazākās cerības to atcerēties. bet vispār.tad, kad biju tiktāl sapielāgojusies, ka spēju pēc iekāpšanas pie gultas noliktā bļodā ar ledaini aukstu ūdeni, apgarotu (vai drīzāk narkomānisku)smaidu ievelties atpakaļ segās, nolēmu, ka citiem pierast pie manas kavēšanas būs vieglāk un veselīgāk, nekā man zaudēt pašcieņu savās acīs katru trešo rītu. bet vispār.izmērīt, cik dziļi cilvēkam asinīs iekausēta tendence pielāgoties, noteikti būtu aizraujošāk un pārsteidzošāk par pašsarūpētā reibuma robežstabiņu savstarpējo attālumu mērīšanu On 17. Aprīlis 2009, 12:13, klusais_okeans replied: jā,jā,es paralēles vilku nevis starp šīm lietām, bet starp attieksmēm pret tām.pat ja abos gadījumos attieksme nespēj būt kas vairāk par piesedzošu aksesuāru |