man gan patīkama pirmā dzirdēšana par 2kodīga modinātāja atslēgšanu (Nobela prēmiju studijā!),manā tikpat bezcerīgajā gadījumā tas varbūt sākumā darbotos, jo no visām manis veiktajām sankcijām visilgstošāk iedarbojās zvans no drauga, kura laikā man negaidīti tiek uzdots,piemēram, algebras uzdevums (mazliet slimi,ne).laika gaitā gan tas izveidoja nelāgu ieradumu runāt un zvanīt pa miegam bez mazākās cerības to atcerēties.
bet vispār.tad, kad biju tiktāl sapielāgojusies, ka spēju pēc iekāpšanas pie gultas noliktā bļodā ar ledaini aukstu ūdeni, apgarotu (vai drīzāk narkomānisku)smaidu ievelties atpakaļ segās, nolēmu, ka citiem pierast pie manas kavēšanas būs vieglāk un veselīgāk, nekā man zaudēt pašcieņu savās acīs katru trešo rītu.
bet vispār.izmērīt, cik dziļi cilvēkam asinīs iekausēta tendence pielāgoties, noteikti būtu aizraujošāk un pārsteidzošāk par pašsarūpētā reibuma robežstabiņu savstarpējo attālumu mērīšanu