tikko tas gadījās pirmo reizi parastas, gaišas dienas vidū un tāpēc bija jo īpaši satraucoši - pa ceļam no pusdienām atpakaļ uz kantori apstulbis apstājos, jo uz dažām sekundēm nevarēju vairs atcerēties, kurp eju, no kurienes nāku, kas vispār pa dienu un kā mani sauc. Neko neizteica arī 14:48 telefona lodziņā.
Tā bieži vien gadās tūlīt pēc pamošanās, un arī ir jocīgi, jo katrreiz tajā brīdī es, loģiski, kopā ar visu pārējo neatceros arī iepriekšējās šādas reizes. Taču ir mazāk bailīgi, jo zem-segas drošībā parasti šķiet, ka man ir viss laiks, lai visu atcerētos (līdz brīdim, kad atmiņa patiešām atgriežas). bija gan reize, kad pamodos kādā atpūtas iestādē (kurai, ja nebūtu tā ieciklējies uz ironiju kā stilu, veltītu daudz maigu pateicības vārdu) un meklēdams kādu pavedienu atmiņas atjaunošanai, pamanīju inventarizācijas zīmodziņu uz spilvendrānas stūra un uzrakstu "straupes narkoloģiskā slimnīca". Lai gan arī tajā reizē izbīlis nebija tik liels kā tagad, jo tādā gadījumā tiešām ir viss laiks, lai padomātu par to kas esmu un kur atrodos.
Tā bieži vien gadās tūlīt pēc pamošanās, un arī ir jocīgi, jo katrreiz tajā brīdī es, loģiski, kopā ar visu pārējo neatceros arī iepriekšējās šādas reizes. Taču ir mazāk bailīgi, jo zem-segas drošībā parasti šķiet, ka man ir viss laiks, lai visu atcerētos (līdz brīdim, kad atmiņa patiešām atgriežas). bija gan reize, kad pamodos kādā atpūtas iestādē (kurai, ja nebūtu tā ieciklējies uz ironiju kā stilu, veltītu daudz maigu pateicības vārdu) un meklēdams kādu pavedienu atmiņas atjaunošanai, pamanīju inventarizācijas zīmodziņu uz spilvendrānas stūra un uzrakstu "straupes narkoloģiskā slimnīca". Lai gan arī tajā reizē izbīlis nebija tik liels kā tagad, jo tādā gadījumā tiešām ir viss laiks, lai padomātu par to kas esmu un kur atrodos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}