"Iznāku,stāvu,skatos - jūs raudat, nu, domāju,raud, tātad ir iemesls, nolēmu netraucēt." "Tevis nebija," teica Zaķis. "Biju gan." "Nebiji!" "Bet es saku, ka biju!", sacīja Ezītis: "es tikai negribēju jums traucēt raudāt." "Kā tad, ka bija," teica Lācēns, "es viņu ar acs kaktiņu redzēju." "Kāpēc tad tu man neteici?", teica Zaķis. "Es redzēju, ka tu esi apjucis. Vispirms, domāju, nomierināšu, un pēc tam pateikšu. Bet pēc tam - ko tur vairs runāt! Ezītis, viņš taču vienmēr ir kopā ar mani." "Bet manuprāt mēs visi tur bijām vieni.", teica Zaķis. "Tev tikai tā šķita," sacīja Ezītis. "Rēgojās," teica Lācēns. "Ja jau tā, tad kas man bija līdzi?" "Vai tad tev kaut kas bija līdzi?" "Aha." "Kulīte," sacīja Ezītis. "Ar burkāniem," sacīja Lācēns. "Pareizi!", teica Zaķis. "Jūs zināt, kas jūs man esat? Jūs man esat visvislabākie uz pasaules! |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |