Pegijas · Lī · interjers

Ezītis atvēra acis.
"Pasmaidi," Lācēns teica. Ezītis pamēģināja, bet sanāca vāji.
"Tagad es tevi dzirdīšu ar buljonu," Lācēns teica. "Vāverīte atnesa svaigas sēnītes, es uzvārīju buljonu." Viņš ielēja buljonu tasītē un pacēla Ezīša galvu.
"Nē, tā ne," Lācens teica. "Tu apsēdies!"
"Nevaru," sacīja Ezītis.
"Es tevi uz spilvena atbalstīšu. Lūk, tā."
"Man ir grūti," sacīja Ezītis.
"Pacieties." Lācēns pieslēja Ezīti ar muguru pret sienu un pabāza apakšā spilvenu.
"Man salst," sacīja Ezītis.
"Tūlīt, tūlīt," Lācēns uzrāpās bēniņos un ietina Ezīti kažokā: "kā gan tu nenosali! Naktis taču tik aukstas!", Lācēns bubināja.
"Es lēkāju," sacīja Ezītis.
"Septiņas dienas?!"
"Es lēkāju naktīs."
"Un ko tu ēdi?"
"Neko," sacīja Ezītis. "Tu iedosi man buljonu?"
"Ak, jā! Dzer," Lācēns teica. Ezītis iedzēra dažus malciņus un aizvēra acis.