Pegijas · Lī · interjers

Romā tā arī vēl nekad neesmu bijis. Pat Milānā ne, jo visas četras reizes uz Venēcijas biennālēm lidoju gandrīz pa taisno. Un tikai vienreiz biju gana možs, lai vismaz līdz Vičencai aizbrauktu.
No pārējās Itālijas vēl tikai Liviņjo slēpošanas kūrortu zinu. Un Bormio sanatoriju, kas vienlaikus izskatās gan kā Manna Burvju kalns, gan kā Andersona Budapeštas hotelis. Kaut kad savas cibas pašā sākumā tiku par to jau rakstījis pa taisno no turienes.
Taču nerakstīju par zēnu no Liviņjo viesumājas blakusdurvīm.
Kamēr viss birojs slēpoja, es vai nu slaistījos pa istabu lasīdams, vai dirnēju kādā no tukšā ciema taxfree bāriem ar grāmatiņu padusē. Un kaut kur netālu, tāpat kā es ne uz kalna slēpošanas kūrortā, vienmēr uzradās tas zēns. Vienreiz pat pienāca palūgt cigareti. Kad nejauši biju bezmiega naktī izlavījies uzpīpēt. Itāliski palūdza. Bet es, austrumeiropietis skapī un vienā numurā ar priekšnieka pusaugu meitu, kaut ko nelaipni atcirtu. Un turpmākajās dienās viņu vairs neredzēju.
Pēdējās naktīs, 15 gadi pagājuši kopš tā gadījuma, esmu viņu sapnī redzējis jau divas reizes. Ceru, ka viņam visu šo laiku labi gājis un ka iet joprojām.