Pegijas · Lī · interjers

Mani arī saulesbrilles vienmēr ir uztraukušas. Jeb (man) atņemtā iespēja redzēt to, kas aiz tām notiek. Es saprotu gan sauleņu valkātāju tehnisko, gan estētisko nepieciešamību, bet parasti jūtu tajā arī kaut kādu pasīvi agresīvu nevēlēšanos (ar mani) dalīties tajā, kas citā gadījumā, bez brillēm, būtu pieejams.
Ar videozvaniem ir mazliet citādāk, bet varbūt arī nē. Jo tie nespēj translēt visu to mikromīmiku, uz ko tik trenēta ir cilvēka acs, un kuras nepārtraukta lasīšana ir visas sociālās dzīves pamats. (Lūk, kāpēc es cibas pirmsākumos tā degu iepazīties ar visiem saviem šejienes favorītiem klātienē.)
Tāpēc neviena cita pandēmijas parādība mani līdz šim vēl nav tik ļoti satraukusi, kā iespējamā prasība valkāt maskas publiski. (Un kas kā profilaktiska prakse pēc atļaujas atkal pulcēties varētu turpināties ļoti ilgi.) Cilvēki bez sejas ir zombiju apokalipse.
No otras puses, tikpat, cik mums cits citam, sejas redzamība svarīga ir arī totālajai valstij. Datu ievākšana un apstrāde ir tikai ierīču spēle savā starpā, kamēr nav iespējams tos saistīt ar konkrētu un autentificējamu personu. Tā ka arī drošībnieki droši vien iebildīs pret ilgstošu seju slēpšanu.