skan: Noir Désir - Les Ecorchés
sauciet mani par antisociālu mizantropu, bet es vienkārši nespēju komunicēties ar cilvēkiem, kuri spītīgi turas pretī jebkuriem veselā saprāta principiem. ka tik kaut kur problēmas atrast. un var viņiem nemaz neprasīt, kas par lietu, jo atbilde, visticamāk, būs aizvainojuma pilns "nekas". skaidrs, ka nekas. neies jau atzīt, ka tikai no kārtējās mušas zilonis uzpūsts. un tad vēl tas mūžīgā upura sindroms, oij ņemogu. varētu padomāt, ka visa pasaule tāpēc vien pastāv, lai pāris idiotiem dzīvi maitātu. nu i pie velna viņus visus, sēdēšu savās četrās sienās un turpināšu filtrēt realitāti. kamdēļ gan man savu mieru traumēt.
jā, protams. un es jau arī nesaku, ka man nekad neuznāk "melnie". taču šajā gadījumā runa ir pavisam konkrēta un par cilvēkiem, kuriem nekad nekas nebūs labi, jo viņi vienkārši nespēj dzīvot, nemitīgi nemeklējot kaut ko, par ko ciest.
mana svēta pārliecība ir, ka normāli, saprātīgi cilvēki vienmēr visu var izrunāt un sarunāt. taču diemžēl daudzi principā neatzīst komunikāciju kā iespēju saprasties, bet tikai kā līdzekli, lai izgāztu savas personīgās problēmas (lai arī kādi būtu to cēloņi) un interpretētu visu pa savam. nu nevar taču prasīt no visiem telepātiju, ja pats nespēj saprast savas domas.
un beigās jau tas pats try walking in someone's shoes vien sanāk, ne?