kopš brīža, kad cienījamais profesors D., kurš ar mūsdienu tehnoloģijām nav pat uz jūs, atkodis, ka tad, ja uz vietas nav neviena no viņa asistentu un sekretāru armijas, kaut ko nokopēt, iztulkot vai uzrakstīt taču varu es, darbs ir kļuvis
epizode nr. 1:
cien.prof. atklājis, ka viņam steidzami jānosūta raksts uz kaut kādu e-pastu. gaidīt, protams, nevar ne mirkli. tiek zvanīts attiecīgajai personai, telefonā pa burtiem tiek saukta e-pasta adrese. kādas minūtes piecas klausos cien.prof. reakciju uz katru burtu un simbolu, līdz man paliek žēl personas otrā galā (kura gan demonstrē apskaužamu savaldību un pacietību) un saku - dodiet man. adrese noskaidrota, raksts nosūtīts, cien.prof. laimīgs un pateicīgs kā par glābtu dzīvību.
epizode nr. 2:
cien.prof. iedevis kādai no savām neskaitāmajām sekretārēm pārrakstīt kārtējo rakstu, taču atsaucēs daudz vācvalodas, bet meitene vācvalodu nezinot. vai es nevarētu tās atsauces uzrakstīt? citādi dieva zīmes tur būšot. pēc tam iedošot sekretārei disketē. uzrakstīt ta nav grūti, bet ar disketēm gan būs problēma, varu pārsūtīt pa e-pastu. meitenei neesot interneta. varu iedot diskā vai usb. a kas tas ira? kur tādus var dabūt? paskaidroju, uzrakstu uz lapiņas. vēlāk izrādās, ka neder arī tas, jo viņas dators tādas novitātes neatbalsta. un neviena cita datora nav? neesot gan. būšot vien man jāizdrukā, lai meitene pēc tam var pārrakstīt no manis...
epizode nr. 3
man tiek iesniegts žūksnis lapu drebelīgā rokrakstā, kas jāpārraksta datorā. uzrakstu. cien.prof. atkal sirsnīgi spiež roku un, pasitis mapi padusē, pazūd, taču pēc mirkļa ir klāt atkal. jūs man te atsauces esat izlabojusi, tā nevar! te ir defisēm jābūt, tas ir jauns standarts. jauns standarts. jums tā nekur nav! bet tāds tagad ir standarts, un es tai izdevniecībai tā rakstu! lādēdama visus jaunos un vecos standartus, salaboju atsauces, drošības pēc atstājot arī dažas iepriekš izlabotās kļūdas.
Cik jauki.