te nu būs stāsts par to pašu neko.
reizēm es īsti neizprotu tos cilvēkus, kas man ir bijuši apkārt, tie kas it kā ir vēlaizvien. labs piemērs ir draugiem.lv. janvāra beigās atvienoju es visus, pati saaicināju tos, kas visvairāk pietrūkst, visi pārējie ir uzplijušies ar jautājumiem - kā? kāpēc vairs neesi? un tad aicina atkal. un kāda man jēga? neviens mani šā vai tā nemeklē, nezvana, neraksta, nepiedāvā [šeit izņēmums - pāris darba kolēgas un BG, Kix un Lāsma un brāļa Ilze] jau mēnešiem [varbūt jau gadu?]. nē - es neesmu visu laiku aizņemta ar darbu kā varbūt dažs labs uzskata, man ir arī brīvdienas. bet es esmu palikusi pasīva [nepiedāvājos masu pasākumiem, nerīkoju, neapmeklēju tos], jo ar veselību vairs nav labi - kādu pusgadu. un man bail, ka kādreiz būs par vēlu... mani sastapt.
izdomāju, ka uz savu 21. gribu just apkārt cilvēkus, kam neesmu vienaldzīga. tik' tizlā dienā man tas 21 paliek - 24., otrdienā, kad jāstrādā. bet sestdienā atkal uz darbu. dilemma.