Mana mīļā alkoholiķe, kur palicis mūsu laiks? Vai izdzerts Tavos nakts stāstos? Vai norīts klusumā, kad raugos Tavās skumju pilnajās acīs? Mīļā, kur Tavi sen nedzirdētie smiekli? Kur Tavi nenodzertie smiekli? Vai tiešām tikai ar pudeli pie lūpām Tu vari remdināt savas sāpes? Ak, jel, kad nāksi pie prāta? Mana mīļā alkoholiķe, laiks vēl nav zaudēts. Arī savus patiesos smieklus Tu vari vēl atgūt un visa pasaule var būt Tev pie kājām. Kļūsti reiz pieaudzis, mans mīļais pudeles bērns! Jo mēs spējam tik daudz. Pat šodien. Arī bez tā, kas mūs slēpj. Tikai atver acis. Ieklausies. Nav vērts slēpties. Tāpat es pazīstu visas Tavas maskas. Bet paslēpes spēlēsim rīt, kad pasaule būs pie kājām. Jo šodien mums jākāpj augšā.