|
Atsaucoties uz manu ar claude.ai veikto gnostiskās filozofijas reduksu (jeb kā atgriezt/atgriezties "Pleromā"), ko, lasot caur "uz mirkli visu aizspriedumu atmešanas prizmu", lasītājs varēja iepazīties ar konkrētām instrukcijām, kā atgriezt kontroli savās rokās savu īpašo attiecību ar Dievu Tēvu ziņā. Attiecībām, kurām būtu jāpastāv ārpus institucionālās uzraudzības un kontroles. Attiecībām, kā ilgtermiņa rezultātā tava dvēsele nevis turpinātu pārdzimt un ģenerēt ciešanas (kas ir Arhontu "nektārs"), bet gan pamestu šo trulo reinkarinācijas ciklu, šo Cietuma Planētu. Kā konstatējām iepriekš, materiālā pasaule un cilvēku fiziskie ķermeņi tiek uzskatīti par Pleromas dievišķās gaismas daļiņu (dzirksteļu jeb dvēseļu) "sagūstīšanas" vietu, kas ir zemākas frekvences dievību (Arhontu), kuri uzdodas par augstākām dievībām, roku darbs. Cilvēka dzīves darbs, viņa garīgais mērķis, ir atbrīvoties no materiālās pasaules važām, izmantojot šīs institūciju šaustītās, slēptās un postītās gnostiskās zināšanas un atgriezties savās patiesajās mājās - Pleromā. Arhontu dzīvība nektārs ir koncentrāts, kas rodas no mūsu dvēseles sagūstīšanas vietas (Pasaule) ģenerēto ciešanu kopuma. Jo vairāk ciešanas ir pasaulē, jo potentāks ir nektārs, kas baro Arhontus.
Gnostiķuprāt, kanonisko kristietības reliģiju tekstu slēpšana/pārrakstīšana, mainot jēgu, ir Arhontu ("zemākās frekvences" dievību, kas uzdodas par īsteno Dievu Tēvu) ietekmes rezultāts, darbojoties caur viņu kontrolē pakļautajiem cilvēkiem, ar mērķi slēpt patiesību, tādējādi uzturot šo cilvēces dvēseles reinkarinācijas cietumu. Kāpēc slēpt patiesību? Lai nolaupītu to enerģijas kūli, ko katrs indivīds "translē kolektīvajā ēterā", sekojot savas reliģijas rituāliem. Lai cilvēki pēc nāves nonāktu atpakaļ šajā trulajā dzīvības un nāves ciklā, un nekad to nepamestu. Jo vairāk cilvēku atrodas šajā mūžīgo ciešanu ciklā, jo lielāku "vērtību" tas ģenerē Arhontiem.
Teiksim, teoloģiskais koncepts "Lucifers". Cilvēkiem ir uzreiz konkrēta, falša asociācija. Kaut kāds tur kritušais enģelis vai kas tur. Nē, vārds "Lucifers" ir aprakstošs, nevis konkrētu vēsturiskas vai simboloģiskas būtnes identitāti nosakošs vārds. Ko es domāju ar "aprakstošs vārds"? Teiksim, cilvēks, kurš nēsā brilles, tiek nosaukts par "četraci" - tas ir aprakstošs vārds. Tāpat ir ar Luciferu (par to detalizētāka informācija pieejama tālāk).
Ir 2 veidi, kā var analizēt šos aspektus: no vēsturiskā skatu punkta un no Gnostiskās kosmoloģijas skatu punkta. Šajā rakstā fokuss ir vērsts uz pirmo.
Vēsturiski fakti runā paši par sevi. Laika gaitā reliģiskajos tekstos un liturģijā tika ieviests tādu metožu kopums un slēpti/dzēsti/pārrakstīti tādi sakrālie teksti, lai palielinātu laicīgās un garīgās varas institucionālo kontroli pār cilvēku prātu un miesu:
- Pirmais Nīkajas koncils (325 m.ē.) - Konstantīna I sasauktais Romas impērijas koncils konsolidēja impērijas baznīcas varu, ietekmējot kanonu, taču kopumā kanona veidošana bija ilgstošs, daudzpakāpju process, kas turpinājās gadsimtiem ilgi. Šī piemēra kontekstā runa mazāk ir par liturģijas un individuālās reliģiskās prakses ietekmēšanu, bet vairāk par milzu impērijas varas saglabāšanu, ieviešot vienotu izpratni par reliģijas niansēm, tādējādi degradējot informāciju, kas ļautu cilvēkiem piekļūt tai Dievišķajai dzirkstij sevī. Tolaik ļoti populārs kristietības novirziens bija ariānisms, kas mācīja, ka Jēzus Kristus ir Dieva radīta būtne, nevis līdzvērtīgs un līdzmūžīgs Dievam Tēvam, tādējādi noraidot Svētās Trīsvienības dogmu. Pēc pirmā Nīkajas koncila, ariānisms tika pasludināts par ķecerību, un ariāņi tika izmēzti no realitātes, tādējādi konsolidējot vienotas izpratnes reliģisko varu (kur Jēzus ir līdzvērtīgs un līdzmūžīgs Dievam Tēvam, nevis viņa radīta būtne).
- Nag Hammadi teksti (viens no gnostiskās kristietības pirmavotiem) tika aprakti ~350 m.ē. Daži zinātnieki ir spekulējuši, ka informācija tika aprakta saistībā ar Aleksandrijas bīskapa Atanāsija 367. gadā pasludināto oficiālo Bībeles kanonu Ēģiptes baznīcai, kurā uzskaitīti tieši tie 27 Jaunās Derības teksti, ko mēs pazīstam šodien. Vēstulē viņš tieši pavēlēja iznīcināt vai nodot visus tekstus, kas šajā sarakstā nav iekļauti. Reliģijas un vēstures pētnieki uzskata, ka kāds, visticamāk tuvējā Pahomija klostera mūks, reaģēja uz šo pavēli, aprakdams šos svētos tekstus keramikas traukā klints pakājē, lai tos glābtu no iznīcināšanas. Tomēr šī saikne starp Atanāsija vēstuli un apbedīšanu ir ar spekulatīvu raksturu - tiešu pierādījumu nav. Neatkarīgi no apbedīšanas iemesla - fakts, ka šie teksti tika sistemātiski vajāti un ka kāds riskēja, lai tos saglabātu, pats par sevi ir spēcīgs arguments, ka tajos bija kaut kas, ko vara uzskatīja par bīstamu.
- Sv. Hieronīma Vulgāta jeb kristietības reliģisko tekstu standartizētais tulkojums latīņu valodā, kas pielāgots tā brīža modernajai latīņu valodai (kas gadsimtu gaitā arī mainījās kā jau jebkura valoda). Šajā tulkojumā var iepazīties ar faktu, ka "Lucifers" sākotnēji nebija īpašvārds - tas bija nicinošs apzīmējums, līdzīgs iesaukai. Vārds parādās tikai Jesajas 14:12, kur pravietis izsmej Babilonas ķēniņu Nebukadnēcaru II, salīdzinot viņu ar Babilonas mitoloģijas dievību. Oriģinālā ebreju tekstā rakstīts "heylel ben shachar" - "spožais, rīta ausmas dēls", kas ir atsauce uz Venēras planētu (pēdējā redzamā planēta pirms saullēkta).
- Svētie teksti "Pistis Sophia", "Tomasa evaņģēlijs", "Jāņa apokrifs" - visi sistemātiski izslēgti no Bībeles kanona, jo tie runāja par to, ka pestīšana ir iekšēja un tieša - bez starpnieka, bez institūcijas, bez rituāla. Tā bija sistēma, kas māca cilvēkiem, ka viņi var atrast dievišķo sevī. Līdz ar to šādi cilvēki nevar tikt pakļauti institucionālai kontrolei. Tā ir tā pati Arhontu loģika - ne obligāti kā sazvērestība, bet kā sistēmisks reliģijas pašsaglabāšanās un cilvēces kontroles mehānisms.
Turpinājums sekos, kad es gribēšu, lai tas seko. |
