Pēdējā laikā manos sapņos ir pārāk daudz bēgšanu un pakaļdzīšanos.

Sapņoju, ka esmu precējusies, tikai nezinu, ar ko, bet man bija izcili tizls zelta gredzens, ka gaidu tramvaju, tērpusies tikai rōzā flaneļa naktskreklā un gaišā deķī, ka mani gribēja apzagt divas pensionāres, ka tramvajā viena kursabiedrene mani cienāja ar piparkūkām un ka sliedes veda pāri plašam ūdens pleķim, kurā šūpojās apledojuši milzu kuģi. Un vēl tur bija kaut kas par Nine Inch Nails koncertu Sanktpēterburgā.
Atliek vien pabrīnīties par to, kas manā zemapziņā darās.

Sapņoju, ka biju uz Sensation White savās melnajās drēbēs.
Un ka gribētais prata ķīniešu valodu.
No wonder I love sleeping so much.

Travis solists pēc izskata man asociējas ar āmurhaizivi.
(Un tas savukārt man liek atcerēties ļoti košu sapni, kurā pushaizivis-puscilvēki bija ļoti korumpēti un nejauki jūras policisti, kas neļāva senajiem grieķiem (vai romiešiem; sapnī īsti skaidrs bija tikai tas, ka tie bija tumsnēji dienvidnieki zeltītās krūšu bruņās) brīvi kuģot pa Vidusjūru.
Un varbūt nevajadzētu ēst tieši pirms gulētiešanas, ja nu tad es gulētu mierīgāk.)

Ēst negribas, pagulēt nevar, vislaik kaut kāds sasodīts karstums mācas virsū tā, ka pastāvīgi logs jātur vaļā, ja arī kaut ko apēd, sākas nelabums, uz rīta pusi sapņoju, ka ēdu jēlu vistas gaļu, un par vakardienas sapni vispār nemaz domāt negribas, Freidam tur būtu, ko padarboties.
Un tad vēl tas, ka vakar esmu saldētavas durtiņas atstājusi vaļā, ko, protams, atklāju tikai šodien, un tur viss ir izkusis, nokusis un sakusis, es pati esmu piekususi, un man sāp galva. Bet tas noteikti no tā, ka jau otro dienu praktiski neko neesmu ēdusi. Un ir tikai trešdiena, velns parāvis.

Pelēka vasaras diena, kad kājām steidzos mājup pa Brīvības ielu, kā jau visas citas reizes iepriekš. Iekāpu liftā, lai brauktu augšup, arī kā jau citas reizes iepriekš. Lifts gan šoreiz tāds krēslains, no tumšzaļi melni nokrāsotiem metāla stieņiem un loksnēm, bet ko gan tas maina. Tiku līdz trešajam stāvam un jau jutu, ka tūlīt būs. Lifts krita lejup, garām pirmajam stāvam, garām pagrabam, par kura eksistenci tajā ēkā es nemaz nezināju, un vēl zemāk. Pamodos pagājušās nakts vidū, ne no tās kritiena sajūtas, bet gan no tik stindzinošām bailēm, kādas neatceros piedzīvojusi.
Kopskaitā, šķiet, tikai divas reizes esmu pamodusies no tādiem biedējošajiem sapņiem, šo un tad vēl toreiz, kad pamodos un jutu, ka istabā vēl kaut kas ir un tūlīt saplosīs man muguru. Nu jā, tas gan nebija sapnis, tā bija pamošanos izraisoša sajūta. Bet vienalga pretīgi.

Ja jau pat viņi saka, ka par mācībām nav vērts tik ļoti uztraukties, ka karsti mīļotā un lolotā veselība sāk trikus taisīt, tad ko ta' tur vairs. Tagad tikai jāsagaida, kad visa apziņa šo domu noķers un sāks attiecīgi arī uzvesties.

(Un es takš vislaik saku, ka pirmais simptoms par to, ka kaut kas nav kārtībā, ir manu slaktiņsapņu pazušana.)