Lūk, lūk, kad Volfgangs toreiz piedāvāja mums vienu no viņa diviem faksiem (as for the fact that he even has two fax machines - he's German, that should be an explanation enough), lepni bijām, negribējām. (Patiesībā smējāmies, jo kādēļ gan lai kādam mājās būtu vajadzīgs fakss? Seriously?)
Toties ceturtdien, kad lattelekoms pieprasīja, lai viņiem sūtu faksu, no jautrības vairs nebija ne miņas. Jo, redzies, neder viņiem ne e-pasts, ne arī telefoniski sakari, un pat gājiens uz viņu klientu centru neko nemainīšot. Viņiem vajag faksu, un viss. Really, Lattelecom? Really?
Laikam jāpriecājas, ka telegrammu neprasīja.

Nu i neko, tagad ar nepacietību gaidu, ka kuru katru dienu mājās paliksim i bez interneta, i bez tēvē, i bez telefona parastā. (Ne jau, ka tos pēdējos divus kādam briesmīgi akūti vajadzētu, bet nu tomēr.) Un viss tikai tāpēc, ka iekritu uz konkurentkantora lētāko piedāvājumu, ko viņi, kā beigās izrādās, nemaz nevar mums fiziski nodrošināt.
Modernās tehnoloģijas, mhm.