Life is like a dick - sometimes it gets hard without any reason at all.
Tā, piemēram, vakar aizgāju uz drogām visādus sīkumus iepirkt, nu tur šampūnus un womenly stafu, un piestāju pie matu krāsām, ibo sen jau laiks piepindzelēties. Vot, stāvu un skatos - mana parastā matu krāsa šoreiz bez atlaidēm un maksā veselus 5,99 latus (I mean, ahujeķ, seši lati par matu krāsu, tā neko sev, dažās labās frizētavās nokrāsoties par piecīti var, un pašam nekas nav jādara), abet kaut kāds švarckopfa desmit minūšu brīnums ar pazeminātu amonjaka sastāvu un koturkotur izlikts tikai par divi piecdesmit deviņi. Mans iekšējais žīds, protams, laimīgs sasit ķepiņas un grābj to pēdējo nost.
Slikts iekšējais žīds, slikts.
Pirmkārt, kā var būt desmit minūšu matu krāsa, ja pa to laiku pat īsti nevar paspēt to padarīšanu matos iezieķēt? You know, krāsojies tur savā nodabā, tiec jau līdz pakausim, paskaties pulkstenī un - oi, nē, pakausis jāatstāj uz nākamo reizi, nu jau laiks skalot visu laukā, seriously, nu wtf.
Un ja vēl pēc tam to visu iz- un no-mazgāt normāli varētu, pilnīgi nezinu, kāds katlu skrāpis tagad jāmeklē, lai ādu atkal tīru dabūtu.
Nē, tiešām, slikts iekšējais žīds, slikts.