Šovakar noskatījāmies vienu brīnišķīgu garadarbu, kura scenārija rakstīšana, varu derēt, norisinājās apmēram sekojoši: dabū lielu telpu un tajā iespundē vairākus simtus pērtiķu un tikpat daudz rakstāmmašīnu, un var visai droši apgalvot, ka pēc krietna laika vismaz viens pērtiķis, bliežot pa pogām, būs uzrakstījis kaut ko puslīdz sakarīgu. And thus Pathfinder was born. Nēnu tā jau tīri piemīlīgi, vikingu kostjūmi vien ir ko vērti, bet nu tiešām nevarēja atrast vienu kārtīgi blondu un zilacainu skandināvu puisīti galvenajai lomai? Un tad vēl sazin kāpēc biju iedomājusies, ka vienam no tiem indiāņiem bija jābūt tam, kuru Stefānija Meijere gribēja mistera Llamaface lomai (srsly, don't ask; I pick useless trivia up all over the place), and I was all like wtf, all of these guys are way too old for that, bet tad beigās atklājās, ka es pati visu biju sajaukusi, so nevermind. Uh, yeah.

Visādi citādi šodien ieliku citus auskarus, un tas ir atzīmēšanas vērts fakts tāpēc, ka ar iepriekšējiem, tos izņemot tikai uz tīrīšanām, biju nodzīvojusi vairāk kā gadu. Pat on ze big dei biju par tiem galīgi aizmirsusi, hence the wedding pictures with skulls and crossbones in my ears. (Not that I'm complaining.) Un vēl šodien nespēju vien nopriecāties par savām varen veiksmīgi uzpindzelētajām acīm, but then again, nothing new about that.