Visi kaut ko grib, visiem no manis kaut ko vajag, kamēr vienīgais, ko gribu es, ir kaut kur nolīst, lai tie visi man liktu mieru un lai ar savām gribēšanām un vajadzēšanām tiek galā paši. Bet tā jau nenotiek, vai ne.

Un no gulēšanas pēdējās dienās arī labāk nekļūst, pārmaiņas pēc tā ir pilnīga ne-atpūta.
Par zobupastas reklāmu manos sapņos jau esmu stāstījusi, bet vakarrīt redzēju tādu nu jau arī skropstu tušai. Un šorīt kaut kādā radiņu pasākumā tētis kā manu līgavaini visiem stādīja priekšā Misteru Maitu Kliju, a.k.a., Jāni Ķiploku. Wtf, brain, wtf.