Pirmkārt, man ir (atkal) sametusies kaut kāda sasodīta alerģija, turklāt vēl briesmīgāka kā citkārt, jo trakoti, vienkārši trakoti niez. Pastāv aizdomas, ka pie vainas varētu būt spāņu zemenes, kuras viņi paši neēd (saprotams, jo tās izraisa trakoti niezīgu alerģiju) un tā vietā sūta mums. Bet nekas, pārdzīvošu.

Otrkārt, tie trīs vīrieši mūsu virtuvē nu jau vairs nav izjauktā stāvoklī, bet gan tīri veseli (as in whole, not healthy) un stalti stāv, rindiņā salikti. Viens apģērbts pilnībā, abiem pārējiem piešķirtas tikai jakas. Un cepurītes. Vienīgā bēda gan tāda, ka tagad, katrreiz no vannasistabas nākot, sabīstos, šamos ieraugot. Bet nekas, pārdzīvošu arī to.

Treškārt, man rītvakar ir obligātais pienākums kopā ar vairākiem (dzīviem) vīriešiem iet uz vieglatlētikas zāli. Tur varot darīt visādas sportiskas lietas, kas mani absolūti nesaista tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās ir sportiskas, un varot arī lēkāt pa batutiem, kuri arī mani absolūti nesaista tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pagājšnedēļ viens čalis esot dabūjis vaļējo apakšstilba lūzumu, no tāda batuta nolecot.
Pie tam ne jau tikai tas mani attur, šie būtu tomēr vairāk vai mazāk tīrie sīkumi. Lielākā problēma ir tā, ka līdz tam laikam man ir jāpaspēj noepilēt kājas un nopindzelēt nagi. Un izdarīt vēl arī visu pārējo, zem segvārdiem "ikdienas dzīve un pienākumi" ietilpstošo.
No otras puses skatoties, kā iekārdinošie aspekti man tika piesolīta porolona bedre, kurā var plāteniski gāzties iekšā visos iespējamajos veidos, nebaidoties sasisties, un viens ārkārtīgi smuks puika gājēju kompānijā. Lai gan tas pēdējais man īpaši nevieš uzticību, jo novērtējumu veica heteroseksuāls vīrietis, un tiem nemēdz būt tā labākā gaume puikās.
Bet nu nekas, ja pārdzīvošu visu šo, noteikti ziņošu.

Un ceturtkārt, mēs šodien atradām riktīgi krutu māju Mežaparkā un izlēmām, ka tur dzīvosim.
Tā mēs esam izdomājuši, un tā tam būs būt.