Vairs jau nav, ko teikt, es atguvos un tagad bezkaunīgi un mazlietiņ ļaunīgsnēji ķiķinu, tā kā esmu atkal vis- vis-.

Mis Sarkazms.. :D

Nu bet.

Nē, pareizāk būtu Miz Zarkazmz. :D

Pati tādā krāsā; un neliec man piekasīties pie tavas pareizrakstības. >:P

Es zinu, ka Sarkasms ir ar s. :P

Ne jau par to es runāju. >:P

Par ko tad? Tas, ka komatus nemāku un negribu likt pareizi.. sen jau ir zināms.

Ai, mīļumiņ, šakālīt tu manu, būs jau labi. Ne par komatiņiem es tur burkšķēju. Un nevajag vienmēr ņemt mani pierē, saproties.

Labi, lai būtu. Bet pasaki, ko uz mirkli noturēji sarkastiskāku par sevi?
Man interesē. Kāpēc tāda neatsaucība? Ar mani jau tev nav jāflirtē! :P

Mīlulīt, tu mani tūlīt novedīsi līdz stadijai, kad gribēšu tevi atspārdīt.
Kāpēc tāda ziņkārība? Kas tas par hiperaktīvismu? Kāpēc tu šodien nebļāvi uzreiz, kad mani uz ielas ieraudzīji?

Šobrīd vari spārdīt saas smukās čībiņas! :P
Ziņkārība paliek ziņkārība. Tātad! Un, lai tu nepiesietos pie vārdiem, tad vaicāju: ko tu vienubrīd noturēji žultaināku par sevi?
Kāds hiperaktīvisms? Tā, kā vienmēr! Kas par bļaušanu uz ielas? Mēs taču tikai autoostā saskrējāmies!

Nu bet tad ko ta' tu tur pukstēji par to, ka es tev sazin kur esot garām aiznesusies?
Un tieši tāds arī hiperaktīvisms, tas, ka "kā vienmēr", vēl neko nemaina.

Es lēni gāju pie lodziņa, kad man priekšā aiznesās viens cilvēks. Ieskatos vērīgāk, kaut kas pazīstams! :P
Nu, saki! Beidz lauzties, kā tāda jaunkundze! Ja ne te, tad atsūti pa e-pastu!