Ne tik vien manai nomoda dzīvei, bet arī sapņiem ir perfekti atbilstošs soundtrack. Pirms pāris dienām sapņoju kaut ko par Kenedija noslepkavošanu (starp citu, atšķirībā no visiem citiem tamlīdzīgiem gadījumiem, šoreiz es nebiju vainīga) un skaidri atceros, ka tajā sapnī fonā skanēja Der Präsident ist tot. Einfach wunderbar.

Un vēl es esmu ļoti aizdomīga. Nu tā otrādīgi - ka man visur vienmēr rēgojas kaut kādas mistiskas sazvērestības teorijas par vismuļķīgākajiem sīkumiem. Vēl par to pašu šodienas autobusa atlaidi - pirmais, ko iedomājos pēc apsēšanās, bija tas, ka šoferis tūlīt piezvanīs tam kantorim, kas rīko tās biļešu pārbaudes, sarunās kontroli kaut kur pie Rīgas, un man būs jāmaksā sods. Doma, ka viņš varbūt vienkārši ir pagadījies tāds labsirdīgāks cilvēks, tobrīd nemaz netika ņemta vērā.

Un paziņojot "es neizsaku kategoriskus apgalvojumus", tu jau automātiski kļūsti pārāk kategorisks.