Ja neattaisno citu cerības, tas tiek uzskatīts par normālu. Nu, vismaz es uzskatu, jo galu galā - kam gan negadās, un nevar taču vienmēr paveikt visu to, ko no tevis sagaida. Problēmas sākas tad, ja neattaisno pats savas cerības, tas gan.

Bet visādi citādi jau nav slikti. Mājās nograbējis jaukais šķidro kristālu monitors, tā vietā uzlikts vecs un visai milzīgs modelītis, kas mani traumē ar savu izliekto virsmu un diezgan savdabīgo krāsu uztveri. Angļu valodā nekāda kontroldarba nebija, toties es līdz pustrijiem naktī neparastā centības uzplūdā pildīju visus neobligātos uzdevumus. Klusībā nosmējos par kursabiedrenes eksāmena meliem. Ak, divdesmit punktu vairāk vai mazāk, nav taču nemaz tik liela starpība, vai ne. Autobusā nācās sēdēt blakus sen izbijušai klasesbiedrenei, kas mācās Turībā un cilvēkus, kas ģērbjas viscaur melnā, skaidri un gaiši nosauca par nenormāliem; gandrīz vai sapriecājos, ka šodien biju džinsas uzvilkusi. Un misteru Maitu Kliju ar žaketīti цветa детскогo поносa šajā galā sagaidīja draugs, nu, tāds draugs. Kā tētis pie vakariņu galda paziņoja, kas gan var būt skaistāks par divu vīriešu mīlestību.