Man ir ļoti, ļoti vienalga. Nemāku pat pateikt, cik ļoti.

Bet man riebjas, ja kāds pārņem kaut ko tādu, kas ir mans. Mans, mans, mans, rokas nost, sasodīts.
Man riebjas, ja kā savas bildes rāda tās, kurās pie sejas ir piesūcies vēl kāds. Ak, jā, piedodiet, atvainojiet, mēs netiekam vaļā viens no otra, tā nu ir sanācis, bet es esmu tas tur, pa labi.
Man riebjas tā pretīgā sevis izrādīšana, ak, cik gan es esmu asprātīgs un visādi citādi izcils. Jāklis sasodīts tu esi, nekas cits. Un nez kāpēc tā vien šķiet, ka tu nojaut, ko es par tevi domāju, ha.

Un man nav bail, nē, nemaz,- kurš bija tas, kas teica, ka es ne no kā nebaidoties? Vienalga - man nav bail, bet es negribu nevienam stāstīt to, ko patiesībā domāju un - ak - jūtu. Nekādā gadījumā. Man nav iebildumu kādu paklausīties, nē, esmu bijusi emocionālā miskaste kopš vien sevi atceros, un tas, protams, labā nozīmē, vai ne, bet no manis kaut kādas sasodītas sirds izkratīšanas var negaidīt. (Un galu galā - ja jau pat paša miesīgā māte saka, ka esmu kā koka gabals bez jebkādām sajūtām, ko tad tur vēl vairāk.)

Un vēl mani šodien apbrīnojami garlaicīgi izsekoja. Un pavisam nopietni, visjaukākais šodienas akcents - "prieciigu sievishkju dienu :D".

Un vēl joprojām ir tik ļoti patīkami vienalga.