Bet patiesībā jau tam visam nav nozīmes. Ne tam, kāpēc tu šorīt tik agri cēlies, ne tam, ka tagad tu dzīvosi filmā, ne grāmatā, ne tam, ka logiem nav aizkaru, bet tu tur mierīgi pastaigājies tikai apakšveļā un auskaros garumā līdz pleciem. Kāds vienmēr ir pirms tevis, sāpes no viena kājas īkšķa ir pārmetušās uz otru, tev ir hroniskas iesnas un pat piena paku tu neproti atvērt tā, lai nenolaistītu visu galdu. Bet tev taču ir labi tā, kā ir, vai ne, jābūt. Un tu nedomā. Tāpēc arī nedomā. Jo vienkārši jābūt.