Neticēsi, bet ar mani tāpat. Tajā rindā, kur sēžu es, sēž arī tikai es. Reizēm gadās kāds, kuram nav citur vietas, ka apsēžas tajā rindā, bet tad arī vienu vietu izlaižot. :D Nelaba aizdoma, ka viņiem bail no manis.
Vajag, bet man žēl tos 400 latus par to aparātiņu, kuru es gribu. Tētis jau teica, vai ta es nevarot kaut ko prastāku sameklēt, bet es negribu prastāku. Esmu beidzot atradusi to, ko vēlos un viss.
Un piedod par to, ka neatbildēju vakar uz īsziņu. Tikai ap pusnakti izdomāju, ka vajadzētu apskatīties, vai kāds nav kaut ko atsūtījis..
Paliec pie sava, tu to esi nopelnījusi, lai tev kaut vai uz vārda dienu vai dzimšanas dienu uzdāvina (whichever comes first).
Un nekas, es jau paspēju pierast, ka mani visi ignorē, šodien pat četras reizes zvanīju uz mīļoto vecāku abiem mobilajiem, bet nekā. Beigu beigās vajadzēja uz parasto zvanīt, to tad nu beidzot atļāvās pacelt.
Nu, māmuliš kaut ko ieminējās, ka iespējams, ja dabūšot nopirkšot Andorā. Viņa kaut kad uz skolēnu brīvlaiku brauks uz Portugāli vai kaut kur uz to pusi. Laikam pat līdz Āfrikai. Vienvārdsakot, tur lētāk ir..
Tā ir diezgan draņķīga sajūta, ka visi ignorē. Zinu, kā tas ir.