Es esmu slima, viegli aizkaitināma (nu, katrā gadījumā vēl vieglāk, nekā parasti), aukstām rokām un dullu galvu (jā, jā, arī vairāk, nekā parasti). Es neko negribu, es negribu neko darīt, negribu nekur iet, vienīgais, ko es tagad gribu, ir tas, lai visi liek man mieru un ļauj vienatnē wallow in self-pity (nē, es īsti nezinu, kā tas pareizi būtu latviski, un mani tas arī neinteresē). Es esmu nekam nederīgs eksemplārs, es čīkstu par visādiem sīkumiem, mācos labākajā gadījumā viduvēji, nu labi, nedaudz labāk kā viduvēji, bet vienalga, es nemāku gatavot ēst, jo esmu pārāk izlutināta un vispār. Es esmu slima un nožēlojama.
(Cilvēkus ar apšaubāmu pašvērtējumu lūdzu netraucēt un necensties man kaut ko ierīvēt degunā, jo šodien es esmu ar mieru sarunāt vēl daudz ko riebīgāku.)