Es nedusmošos uz pārdevējām, kas nemāk rīkoties ar kasi un uzvedas tā, it kā nevienam nebūtu, kur steigties. Es nedusmošos uz cilvēkiem, kas iedomājas, ka viņiem pieder viss ceļš un ejas veikalos. Es nedusmošos uz braucējiem, kuru dzīvē nav paredzēta vieta gājēju pārejām. Es nedusmošos uz lietām, kuras ietekmēt nav cilvēka spēkos, piemēram, laika apstākļiem. Es nedusmošos uz stulbām dāmītēm, kas lūr un pēc tam samulst un sašutinās, ka es atglūnu pretī. Es nedusmošos uz tiem maizes cepējiem, kas nez kāpēc iedomājušies pavisam perfektajām frančmaizēm ar sieru un tomātu mērci pievienot cīsiņus un uz cenu norādēm nosaukt tos par "cisiņiem". Es nedusmošos uz jākļiem, kas mani uz ielas aptur un prasa: "A можно c вами познакомиться?" Es nedusmošos uz zābakiem, kas aiz manis atstāj dubļu pleķus.
Es to visu vienkārši nolādēšu mūžīgām elles mokām. Trīskārtīgi. Un pati iešu dzert tēju, saritināties blakus savam kaķim un skatīties filmu.