Ar pirmā stāva virtuļiem un blakusmājas kebabnīcu sadzīvojām bez mazākajām problēmām, bet, kopš tajā pašā kebabu mājā no otras puses picērija ievācās, mein Gott, es laikam pēdējos pāris mēnešos esmu apēdusi vairāk picas, nekā pa iepriekšējiem desmit gadiem kopā ņemot.
Case in point — pirmdienas pusvienpadsmitos vakarā piemeklē bads? Kāda runa, jāiet pēc picas.
Ugh.
Bet nu neko, šodienas ēdienkartē tamdēļ visādi frukti. Un pāri palikusī pica.

Also, have become the sodding Goldilocks of teas; mājās ir 11 dažādi melnās tējas veidi un maisījumi, no kuriem šobrīd neviens negaršo un nespēj aizvietot manu joprojām nekur nedabūjamo rīta tēju. First world problems, vienvārdsakot.