Gribēju te pastāstīt, kā pēdējās dienas piecas iekšķīgie ķīmiskie balansiņi pa augšām vien dzīvo, bet tad laimīgi pārnācu no pasta ar savām divām laimīgi saņemtajām pakām, kuras tikpat laimīgi izķidāju, lai beigās paliktu vien pa pusei laimīga, jo kamēr korejieši visus šmāķus izsnieguši īstos, tad tie mani ilgi gaidītie zābaki? Atsūtīti nepareizie.
(Kas, starp citu, visā manā ībejošanas karjerā ir tāpat gadījies ar tieši vēl vienu pirkumu — zābakiem, kurus ar šodien saņemtajiem biju cerējusi palaist godam nopelnītā pensijā. Kas tas vispār ir, kaut kāda pseido-baikerzābaku karma, vai?)
Un tagad man visa rudens/ziemas apavu nodaļa izpurgāta, jo, pirmkārt, nav ikdienā slājamo zābaku, un, otrkārt, (gan pavisam citu iemeslu dēļ) ir divi vienādi pāri brīnišķīgi skaistu augstpapēžnieku. Nu kas tas vispār ir, nu.

Iešu vismaz par savu jauno gliemežu acu krēmu papriecāties, ka jau visi kurpju svētki izpaliek.

Bet, neskatoties uz to, ka uz pieres dīgst ja ne rags, tad gada krāšņākā pumpa noteikti, ka nekādi neizdodas notrāpīt uz labu acu ēnu bāzi, un ka vīra kungam nu jau teju vai nedēļu kaut kas aizdomīgi gripveidīgs piemeties (gan jau Russian flu, kā mums Utopijas iespaidā labpatīk melni jokot), dzīvei kā tādai patiesībā nav ne vainas.
(Un kāpēc lai būtu, ja pa visu māju ir jau rudens gaisma, mūzikas jaunieguvumi šomēnes ir neviltotas sajūsmas vērti, un tūlīt būšu pabeigusi vēl vienu kleitu.)