All dressed up (in a white straightjacket).
Bija pirms kāda mēneša mīļotie vecāki ciemos atbraukuši. Tā jau pats par sevi tas nebūtu nekas ievērības cienīgs, ja vien nebūtu uz ciemošanās beigām mamma vairākkārtīgi atvainojusies par to, ka man pāri nodarījusi. Man iekšķīgi nozibsnīja the blank look of wtf, bet nu neko, lai jau būtu.
Aizmirsu līdz pat pagājušās piektdienas vakaram, kad paši bijām pie manējiem aizbraukuši. Viss labi līdz pat prombraukšanai, pirms kuras atkal tā pati atvainošanās ar vēl papildus piebildi - ka tāpēc, laikam, man tik grūti bijis.
Vot i tagad nesaprotu. Tas, diez, domāts par visu to, ko līdz šim esmu (vai, pareizāk sakot, neesmu) izdarījusi, vai arī tomēr kaut ko pavisam citu? Un - ja tā - tad par ko? (Un - ja tā - vai es maz gribu zināt, kas tas ir?)
Īsāk sakot, iekšējais fakaps joprojām dzīvs un vesels.