Pagājšnakts aktivitātēs esmu nobrāzusi abus elkoņus. Seriously.

Ja nu ir kaut kas, ko pilnīgi un galīgi nekā nespēju saprast, šajā kategorijā pavisam noteikti ietilpst tas milzīgais pusinternetu (un līdz ar to, es pieņemu, arī lielas daļas irla populācijas) naids pret saviem ķermeņiem, kas liek teju vai ar putām uz lūpām vērsties pret visu un visiem, kas nav definējami ar (+/-) kaulu kambara jēdzienu. Labi, nav runa par apaļumiem, kas jau pavisam reāli ietekmē veselību un pašsajūtu, bet kas tik ļoti un kāpēc mūsu sabiedrībā ir, pardon my French, sajāts, ka ir ok citiem likt justies sliktāk tikai tādēļ vien, ka to vari, un ar savām nereti jau gandrīz psihozēm bāzties citu šķīvjos, makos un galvās? For fuck's sake, nu.

Nu vot, pieteicu rītvakaram beidzot frizieri, ibo galvasrota jau krietnu laiku kā ataugusi līdz tai kaitinošajai stadijai, ko nekā sakarīgi pašas spēkiem neesmu spējīga savaldīt. Bildes for reference arī jau sameklētas, viss forši, plānoju jau, kādi ieviedojamie zieķi noderēs, nu un vispār diezgan priecājos.
Atrādu references bildi vīram - "bet tā jau galīga zēngalviņa".
Nu un ko ta' man tagad darīt, kā čukčam pēc nullītes nodzīšanas teikt, ka tā nepatīk, lai griež tomēr ezīti? Seriously.