Pirmais gads pēdējo desmit laikā, kad varu pavisam atklāti cerēt uz lietainu vasaru un nejusties par to kaut kādā veidā vainīga.

Vakar noskatītais Limitless kārtējo reizi apstiprināja pieņēmumu par to, ka neviens ne-krievu izcelsmes Holivudas aktieris, lai cik daudzsološs arī būtu viņa tēlotais akcents, nav spējīgs pārliecinoši iemācīties kaut pāris vārdu krieviski.

Toties pārtikas ziņās vilšanās - rimčika žāvēto fruktu un riekstu nodaļā nebija ne kaltēto ananāsu, ne mango gabaliņu, viss vienās rozīnēs un plūmēs vien. Bū. Un turks, smīnošais pakaļa tāds, varēja vismaz svaigus karpelīšus noorganizēt, kad jau nu beidzot pēc kebabiem iegāju.

Un vispār, tā vien šķiet, ka pamazām atgriežos savos padsmitnieka gados; ja pagājušajā mēnesī klausītākie bija Linkin Park, tad tagad netieku no Staind vaļā. Bet nu neko, nav jau tas sliktākais variants, es tā pieņemu.

Mana ģimene ir totāls rage comic dzīvajā izpildījumā. Nespēju vien sagaidīt to maģisko brīdi ļoti tuvajā nākotnē, kad tiks uzsāktas visas būvēšanas un ar tām saistītās birokrātijām cauri laušanās. Būs jautrība ne pa jokam.

On a completely unrelated note, šodien uzmetu aci sev piedraugotajiem cibiņiem, un, kā secināju, tikai par diviem nav ne mazākās nojausmas, kā šamie izskatās. Un no pārējiem arī tikai puse nav klātienē redzēta.

Un tad vēl šodien pirmoreiz mūžā nokrāsoju sev uzacis. I nekādas vainas, jāsaka.