Obsesīvi-kompulsīvi prokrastinēju.

Patikt jau man tie skuķu žurnāli patīk, bet nu par tiem maksājamās naudas vērti gan nekad nav šķituši.
Un tad es ņemu un nejauši atrodu Matchbook Magazine, un kā gan lai te nepriecājas, vai ne.

(Un 120. - 137. lpp. šķiet stipri vien brittany-ga.)

Jāsaka, ka līdz galam nesaprotu interneta publikas uzklupšanu vienam misteram Kianu Rīvzam sakarā ar viņa sejas izteiksmju (un līdz ar to arī aktiermeistarības) vispārējo trūkumu (kas gan, protams, varētu būt saistīts ar to, ka manā pašreizējo filmu top ~20 stabili turas arī viņa Kosķa, bet nu vienalga, ja), jo - piekritīsiet - pasaulē ir vēl daudzkārt sliktāki aktieri un aktrises.
Case in point: ar dāsniem septiņiem, komats, astoņiem punktiem apveltītā lente Dark City. Skatījos un skatījos, skatījos vēl, and the mind boggled. Vienīgais, kurš nevis tēloja, bet bija, bija dakteris, kamēr visi pārējie darīja, nezinu, kaut ko. Pat Rufus Sewell, kas ir ļoti pat neslikts citās filmās (even though I kinda hate his face), te šķita nonācis pilnīgi nejauši, kā rezultātā nekādi nespēja saprast, ko no viņa grib. Un sieva! Akšausmas, tā sieva ar savu koka ģīmi, ak. šausmas.! Tad jau pat anēmisko plikpauru pulks bija izteiksmīgāks (un, just so you know, anēmisko plikpauru pulkam tīri ģenētiski nepiemita ne vismazākā emōciju drusciņa).
Srsly, salīdzinot ar vairumu šī garadarba aktieru sniegumu, Krēsla galvenā beibe ar savu nemitīgo lūpas žļembāšanu ir pelnījusi Oskaru.

(The mind boggles even more, kad nāk atklāsme, ka gan misters Rīvzs, gan sieva-kokaģīmis ir bijuši galvenajās lomās šajā māsterpīsā. But then again - maybe they cancel each other out. What do I know anyway.)