Un es taču jau paredzēju, ka kādā jaukā dienā vienkārši ņemšu un aizmirsīšu nopirkt kontaktlēcu šķidrumu.
Nu i neko, iemērcu acu pilienos, efektam taču vajadzētu būt apmēram tam pašam, ne.

Pāri ielai buržuji ievākušies; gaismas visos septiņos ielaspuses logos, aizkari vaļā, viss uz apskati, pats dzīvoklis svaigi remontēts un pa visu stāvu. (Kamēr mums uz ielu tikai pieci logi, ko izgaismot, aizkari ciet, jo negribu kā uz skatuves dzīvot, remontēts nu jau gadu kā nav, da i vispār, tikai puse stāva. Bū. (Vai ne.))

On a completely unrelated note, nekādu nespēju aptīt galvu* tam, kā daži var gūt tik milzīgu baudu no, pardon my French, diršanās ar citiem. Seriously. Tas ir kaut kāds vitamīnu trūkums, vai?

*wrap my head around

Noskatījāmies baigāko filmu, tātad, ja. Baigāko tāpēc, ka pirmās, oh, I dunno, desmit, laikam, minūtes reakciju ziņā nevarēju izšķirties starp the fuck is this, the fuck was that, kā arī neizbēgamo (un visur pielietojamo) zomg. Nu kā jau tas pienākas, skatoties ne ta aktierizētu animi, ne ta korejiešu parodiju par vesterniem kā tādiem, ne ta I don't even have the words. Tas viss, protams, itin drīz pārgāja visnotaļ pamatīgā sajūsmā, jo nu tiešām - bezgala piemīlīgas trošu ainas, it kā stīmpancīgi kovboju autfiti, fōni tik krāšņi, ka aš vai acīs cērt, nēģermidžets(!), uz visām pusēm šķīstoši asiņi, un visam pa virsu vēl arī bārdaina beibe. (Nenoliegsim, bārdaina beibe vienmēr ir bonuss.)

Also, how cute is that baby?

Also, death by frozen seafood.