Apakšstāva Sašiņš ar mums vairs nesveicinās, jo mēs, lūk, esam sliktie kaimiņi: pirmkārt, mūsu strādnieki viņam nospēra pannas vāku(!), un, otrkārt, mēs mēnešiem ilgi neglabājam špakteli, lai viņam vajadzības gadījumā būtu ko aizņemties. Nabaga Saša, nu, ko citu lai saka.

Bet tikmēr arī šajā dzīvoklī kaut kur ir uzradies melnais caurums - vispirms ar galiem pazuda mani viskrutākie pirkstaiņi, un tagad nekur nevaru atrast arī savu melno mici. Kaut kāds ziemas aksesōriju rūķītis, vai.

Šobrīd jūtos pretty much šitā, jo:
1) g-dakteres uz augšu pasistā māsiņa jau atkal ir aizmirsusi piezvanīt (un, protams, štrunts par to, ka pati savām acīm redzēju, kā viņa par to savā žurnālā ieraksta atgādinājumu; un štrunts par to, ka par vienu vizīti maksāju 48 latus ar santīmiem; un štrunts par to, ka viņi ir viens no lielākajiem veselības kantoriem valstī, bet uz kabinetu durvīm vienalga liek plāksnītes ar uzrakstiem "DietAlogs" (šis pēdējais gan ar manu sāpi visai nesaistīts, bet nu KAMŌN, seriously, dietAlogs? Āāāāā));
2) pastniece atkal būs sazin kur iegrūdusi uzaicinājumu saņemt manu paciņu, un tagad atliek vien cerēt, ka līdz svētkiem atjēgsies atstiept vismaz otro vai pat trešo (been there, done that) atkārtoto papīru.

Nu un kā te lai nelamājas, pat vaigā tik piemīlīga būtne kā es.

Atšķirība starp ļoļeku-boļeku un vāciešu interjera elementiem - no pēdējo komplektācijas pāri paliek tāds skrūvīšu, nagliņu un tapiņu daudzums, ka pietiktu vēl vienas mēbeles salikšanai, za to pirmajiem tieši vienas skrūves pietrūks. You know, ietaupījums.

Savukārt par šodienas lielo cibas cepienu runājot, uzvārdu atveidošana vai neatveidošana pa latviskam tāpat ir tikai viena daļa problēmas, jo, lai arī cik pateicīga latviešu valoda būtu aizrobežu izcelsmes vārdu izrunu atveidei, jebkurā gadījumā simtprocentīgi pareizi nebūs nekad un kāds vienmēr pamanīsies kaut ko nolažot. Kā, piemēram, man ar pirmo uzvārdu mūždien bijušas problēmas - Jelgavas mūzikskolas direktore katrreiz tik centīgi mana īsā 'o' vietā izrunāja latvisko 'uo', visam pa virsu vēl uzsverot vārda pirmo, nevis otro zilbi, ka man tas bija (un joprojām ir) ekvivalents citu šermuļuzdzenošajam krīta čīkstienam pa tāfeli. Pārsteidzoši, bet ar otrā uzvārda 'o' tāda izvarošana gan nekad netika veikta. Go figure.