Atšķirība starp ļoļeku-boļeku un vāciešu interjera elementiem - no pēdējo komplektācijas pāri paliek tāds skrūvīšu, nagliņu un tapiņu daudzums, ka pietiktu vēl vienas mēbeles salikšanai, za to pirmajiem tieši vienas skrūves pietrūks. You know, ietaupījums.

Savukārt par šodienas lielo cibas cepienu runājot, uzvārdu atveidošana vai neatveidošana pa latviskam tāpat ir tikai viena daļa problēmas, jo, lai arī cik pateicīga latviešu valoda būtu aizrobežu izcelsmes vārdu izrunu atveidei, jebkurā gadījumā simtprocentīgi pareizi nebūs nekad un kāds vienmēr pamanīsies kaut ko nolažot. Kā, piemēram, man ar pirmo uzvārdu mūždien bijušas problēmas - Jelgavas mūzikskolas direktore katrreiz tik centīgi mana īsā 'o' vietā izrunāja latvisko 'uo', visam pa virsu vēl uzsverot vārda pirmo, nevis otro zilbi, ka man tas bija (un joprojām ir) ekvivalents citu šermuļuzdzenošajam krīta čīkstienam pa tāfeli. Pārsteidzoši, bet ar otrā uzvārda 'o' tāda izvarošana gan nekad netika veikta. Go figure.