It kā būtu sakrājies tik daudz visa kā gan par to lēni plānprātībā dzenošo remontu, gan atkal streikojošo veselību ar visām pērn izmežģītajām potītēm, cūķu gripām un šķībām mugurām, gan paš- un ne paš-izglītošanām un tamlīdzīgām lietām, gan vairāk un mazāk neirotiskiem radiņiem, gan tuvākiem un tālākiem draudziņiem, bet - tas viss ir tik ļoti apnicis, you know, ka pilnīgi vārdu trūkst. Un galu galā, nekas no tā visa taču nav tā, pa īstam, svarīgi.

Vienīgais, ka pašlaik nav nekādas sajēgas par to, kas tad ir svarīgi, bet nu gan jau, pamazām arī līdz tam.