Šodien izbraukājos kā riktīgs cirslis, vispirms izgriezu pārāk tuvu priekšā bulkuvāģim, tad stāvplacī gribēju atcerēties, ka atstāju kloķi ātrumā, bet, protams, to aizmirsu un piedarbināju ar specefektiem, un beigās vēl nobijos no viena cita strauja izgriezēja (tā noteikti bija mana šīrīta karmas deva) un noslāpu krustojumā. Labi, ka pie sarkanā. Vot.

A visādi citādi, jābeidz te vienreiz ņurcīties apkārt un jāsāk darīt kaut kas pro.duk.tīvs. Tā, pa nopietnam.

Vispār tā telefonnumuru atcerēšanās ir tāda muļķīga padarīšana. Ka jau important stuff tik viegli no galvas izkūp, kur ta' vēl tādus absurdus ciparu virknējumus saglabās. Es, piemēram, no galvas zinu tikai divus numurus - savējo un vēl tēta. Nu un vēl veco Jelgavas māju numuru, bet tas īsti neskaitās, jo piecciparu numuri jau sen izmiruši kā suga.
Čuķ ņi vai kauns atzīties, bet Laves numuru nemāku nosaukt (lai gan zinu, ka tur ir kādi divi astoņnieki, pāris četrinieku un kaut kur arī nulle), mammas arī ne, teļakoma māju numuru arī īsti nezinu, kur nu vēl brittany, salut un ganeshas. (Bet vismaz to, ka Baibuļa numurā ir divi septiņnieki pēc kārtas, toč zinu.)
Vot. Bet nu ko var gribēt, man jau tāpat tā atmiņa kā zelta zivtiņai - piecas sekundes, un tad viss, jau nav. Peh.

Ā, un vienam no maniem vismīļākajiem krustiņauskariem šodien nolūza kājiņa. Ak, bēda, ak, sāpe.