Vispār tā telefonnumuru atcerēšanās ir tāda muļķīga padarīšana. Ka jau important stuff tik viegli no galvas izkūp, kur ta' vēl tādus absurdus ciparu virknējumus saglabās. Es, piemēram, no galvas zinu tikai divus numurus - savējo un vēl tēta. Nu un vēl veco Jelgavas māju numuru, bet tas īsti neskaitās, jo piecciparu numuri jau sen izmiruši kā suga.
Čuķ ņi vai kauns atzīties, bet Laves numuru nemāku nosaukt (lai gan zinu, ka tur ir kādi divi astoņnieki, pāris četrinieku un kaut kur arī nulle), mammas arī ne, teļakoma māju numuru arī īsti nezinu, kur nu vēl brittany, salut un ganeshas. (Bet vismaz to, ka Baibuļa numurā ir divi septiņnieki pēc kārtas, toč zinu.)
Vot. Bet nu ko var gribēt, man jau tāpat tā atmiņa kā zelta zivtiņai - piecas sekundes, un tad viss, jau nav. Peh.
malice in wonderland - Post a comment
falter ego (shiry) wrote on April 9th, 2009 at 06:49 pm