Šodienu labprāt pasludinātu par dienu, kad atļauts tikai gulēt gultā, blenzt griestos, uz kājas īkšķa šūpināt pūkainu čību un klausīties roķīgas popdziesmiņas. Ja vien varētu.

Pirmkārt, man ir vislabākie vecāki, kādi vien var būt, bet ko uzdāvināt kāzu jubilejā - nav ne mazākās nojausmas.
Otrkārt, dīvaini, bet ēst šodien negribas, jau divas šķēlītes siera vien uzdzina pamatīgu nelabumu.
Treškārt, tā vien šķiet, ka valītis šodien nepārradīsies, tātad viss dzīvoklis manā rīcībā.
Ceturtkārt, uz Adeles iecienīto ikgadējo rokfestu brauc Velvet Revolver, par tāliem austrumniekiem vēl nekas nav zināms, bet man arvien vēl gribas jūnijā uz igauņpusi. Vajag kompanjonus.

Kā jau vienai personai šodien teicu, diez vai kaut kas, ko izstrādā mani mīļotie draugi, mani vairs varētu diži pārsteigt. Dažs labs autobusā nodarbojas ar ko tādu, par ko, ja nemaldos, var piespriest administratīvo, vēl cits darbā skatās filmiņas, kuras, šķiet, varētu vērtēt ar trim iksiņiem, un vēl viens veic pēdējos priekšdarbus, lai sāktu kopdzīvi ar savu sirdsāķīti.
Nu, comeon, surprise me.
Un pati sajutos teju vai garlaicīga.