Un tad ir lietas, par kurām draugiem tomēr ir labāk nestāstīt un neprasīt padomu.

Sniegā iestaigātas kaķa pēdiņas ir viens no visjaukākajiem ziemas aspektiem.

Pelēka vasaras diena, kad kājām steidzos mājup pa Brīvības ielu, kā jau visas citas reizes iepriekš. Iekāpu liftā, lai brauktu augšup, arī kā jau citas reizes iepriekš. Lifts gan šoreiz tāds krēslains, no tumšzaļi melni nokrāsotiem metāla stieņiem un loksnēm, bet ko gan tas maina. Tiku līdz trešajam stāvam un jau jutu, ka tūlīt būs. Lifts krita lejup, garām pirmajam stāvam, garām pagrabam, par kura eksistenci tajā ēkā es nemaz nezināju, un vēl zemāk. Pamodos pagājušās nakts vidū, ne no tās kritiena sajūtas, bet gan no tik stindzinošām bailēm, kādas neatceros piedzīvojusi.
Kopskaitā, šķiet, tikai divas reizes esmu pamodusies no tādiem biedējošajiem sapņiem, šo un tad vēl toreiz, kad pamodos un jutu, ka istabā vēl kaut kas ir un tūlīt saplosīs man muguru. Nu jā, tas gan nebija sapnis, tā bija pamošanos izraisoša sajūta. Bet vienalga pretīgi.