Visapkārt čab un plīkšķ, cik vien tālu var redzēt, nav neviena cilvēka, tikai ik pa brīdim kaut kur sarejas suņi, tu basām pēdām pa ielas vidu lietū ej mājās, kur uz sliekšņa tevi sagaida noilgojies kaķis. Un tobrīd neko vairāk nevajag.
(Mana lampa vairs neraustās, bet es zinu, kura dzīvokļa fragmentus gribu sev.)

Un man patīk tas, ka mani todien nevarēs dabūt rokā. (Tieši tā doma man vienmēr patīk.) (Mans psihoanalītiķis teiktu, ka tā izpaužas vēlme būt vajadzīgam, bet pirmkārt - kurš gan tādās muļķībās klausās; otrkārt - mans psihoanalītiķis ir prom un to nemaz nesaka, tā kā esam turpat, kur sākuši.)

Vēl nemainīga konstante ir tā, ka grandiozie nākotnes plāni mēdz nojukt vēl grandiozāk (bet tad atkal - tā mēdz darīt it viss, līdz pat mazākajiem sīkumiem), un, starp citu, es pēdējā laikā pārāk bieži lietoju frāzi starp citu.

(I don't need you no more.)

Mati vienmēr tiek nokrāsoti apbrīnojami prasmīgi, bet mana "divi spoguļi-roka-pakausis" koordinācija ir vienkārši drausmīga. Luckily, to nākas piedzīvot tikai tad, kad no ausīm un kakla jānotīra miniatūri liekās krāsas klekši.

Starp citu, vai vajadzētu uztraukties, ja uz tīrāmās vates redzamais krāsas pigments ir tumši zaļš? I wonder.