Un man patīk tas, ka mani todien nevarēs dabūt rokā. (Tieši tā doma man vienmēr patīk.) (Mans psihoanalītiķis teiktu, ka tā izpaužas vēlme būt vajadzīgam, bet pirmkārt - kurš gan tādās muļķībās klausās; otrkārt - mans psihoanalītiķis ir prom un to nemaz nesaka, tā kā esam turpat, kur sākuši.)

Vēl nemainīga konstante ir tā, ka grandiozie nākotnes plāni mēdz nojukt vēl grandiozāk (bet tad atkal - tā mēdz darīt it viss, līdz pat mazākajiem sīkumiem), un, starp citu, es pēdējā laikā pārāk bieži lietoju frāzi starp citu.

(I don't need you no more.)