Starp citu, es teicu, ka tā kečupa pudele krīt ārā no ledusskapja, kad to ver vaļā, bet vai gan mani kāds klausās. Tagad visa grīda, ledusskapis, baltā siena un arī manas tikko mazgātās bikses ir nošķiestas ar kečupu. Yay.

No gultas izlīdu pusčetros pēcpusdienā, skaidri atceros, ka sapņoju par halucinogēnām kāju sēnītēm, un mani krustiņauskari atkal bija apgriezušies otrādi, pa sātaniskam. Other than that, viss pa vecam.

Vienmēr ar tādu mērenu nervozitāti gaidu savus melnos posmus un gandrīz vai baidos justies tā, kā tobrīd jūtos. (Problēma ir tā, ka to melno periodu es apjēdzu tikai tad, kad tas jau ir cauri.) (Problēma ir/nav tā, ka melnajos posmos nejūtos sliktāk kā parasti.)
Starp citu, tagad ir melnais posms.
Un pat nezinu, gandrīz var ar sevi pat lepoties, ja telefona sarunā tas otrs nemaz neievēro, ka tu esi noraudājies tā, ka pat elpu kārtīgi ievilkt nevari. Lepojies ar sevi, jā.

Un galu galā ir taču vienalga. Gan man, gan ne man.