Okay. May I go and die now?

Un tas, ka es pati vislaik jaucu savu vecumu, arī nevar būt īsti normāli.

Nu re. Дожилась. Diez, līdz nākamajai pirmdienai es varētu iztikt ar melno tēju un gandrīz divām šokolādes tāfelītēm? Un mājās braukt ar stopiem, haha; mani mīļotie vecāki mani nolinčos. Nepietiek jau ar to, ka būs lielā Saruna par manām sekmēm, nemaz nešaubos.

Bet ar to liftu kaut kas tiešām būs jādara, pavisam nopietni. Es pat mūziku nevaru normāli dabūt, velns parāvis. Jākļi sasodītie. Nu ja. Es tagad varētu savu japāņu valodu mācīties, bet tā vietā sūcu tēju, meklēju mūziku un ļaunā priekā sūtu pie velna vecāsmātes visus tos, kas no manis grib dabūt Tim Burton's Corpse Bride. Sod off, you bloody tossers, ne jau man vienīgajai tā manta ir, mwaha.

Viss, man ir apnicis, es gribu mājās un man vienalga. Man ir apnicis tas, ka man katru vakaru jautā, kā man iet, man ir apnicis tas, ka vakaros mūzika jāklausās cik vien iespējams klusu, man ir apnikusi tā gāzes plīts un visas sērkociņu padarīšanas, apnicis zemais ūdens spiediens dušā un tas, ka pele mežonīgi rij baterijas, apnicis tas izgulētais matracis un tāds dzīves sīkums kā interneta pieslēgums, kas pārtrūkst pie mazākās vēja pūsmiņas. Man ir apnicis katru dienu pašai domāt, kas man būs pusdienās, apnicis staipīt iepirkumu maisiņus un katru rītu iet caur tuneli. Man apnicis, ka skolā ar mani nerunā un ka man katru rītu ir jāmazgā katliņš pēc piena sildīšanas. Man ir apnicis tas, ka man virtuvē nav, kur pakārt trauku dvieli, un ka man vienmēr pietrūkst vienas tējkarotes. Man ir apnicis, un es gribu mājās.