Iedomājos, ka sen neesmu slimojusi. Nu tā, patiešām slimojusi, nevis vienkārši staigājusi apkārt nīgra sasaldēta kakla un aizdambēta deguna dēļ vai piedabūjusi tam klāt vēl sāpošu galvu un palikusi mājās slinkot un neko nedarīt. Neatceros, kad pēdējoreiz tā riktīgi slimoju, ar ārsta saukšanu attaisnojošu iemeslu dēļ, temperatūru, visādām zāļu burciņām, stingru gultas režīmu, našķu pārpilnību un rūkšanu miegā, tā, ka pat mamma nāca skatīties, kas man kaiš. Es jau tik sen neesmu kārtīgi slimojusi, ka tagad tas šķiet kā kaut kas īpašs un savā ziņā pat patīkams, gandrīz gribētos atkal kaut kad, tā, pa īstam. Bet es jau zinu, zinu, ka ar tādiem izteikumiem vajag uzmanīties, pēdējoreiz tieši tā arī iekritu un visai pamatīgi. Turklāt nav laika, nemaz nav, ieskatoties savā solīdi melnajā plānotājā tuvākais logs man ir otrdiena, bet tad nevar, jo trešdien atkal ir aizņemts un pēc tam arī, kas tad tā par kārtīgo slimošanu - tikai vienu dienu; tad atkal varētu jau februārī, bet tikai līdz sestajam datumam un tad arī ne gluži. Aizņemts tik ļoti, ka slimošana jāplāno mēnešus uz priekšu, jā.