Pēdējā laikā arvien biežāk atjēdzos pati sevi bremzējam uz jebkādu pozitīvu sajūtiņu pilnīgu izbaudīšanu. Jo pārāk ilgstoši viss ir tāds, kāds tas jau nu ir, un kuru katru brīdi jābūt rāvienam lejup.
(Ar visu to, kas man daždien galvā notiek, atskārsme, ka vēl pie visa esmu laimīgas bērnības produkts, liek teju vai nobīties.
I mean.)