hm, pārtikas rindas nebija galvenokārt lielpilsētām raksturīgas? ogrē neko tādu neatceros.
a, ja nu vienīgi rindas pēc grāmatām nu jau perestroikas laikā - kad grāmatnīcā parādījās nabokova kopotie raksti, māte skrēja un stāvēja un stāvēja, un stāvēja.
Bij, bij... Es savā dzimtajā miestā nekādas rindas neatceros. Ja nu vienīgi toreiz, kad pie mums pirmo (un vienīgo reizi līdz kādam 1991. gadam) parādījās banāni. Bija tas kaut kāds gads 1985. Ai, nē, 1986. gada janvāris. Bija anormāli auksts un kaut kāds banānvedējs nevarēja tikt līdz Ļeņingradai. Tāpēc visu kravu atstāja Rīgas ostā un jokainas sakritības dēļ kaut kas nonāca arī līdz mūsu mežmalai, kur banānus līdz tam tikai pa TV un filmās bija redzējuši.
Bet viss pārējais... laukos ar pārtiku nebija problēmu- visu paši gatavojām. Izņemot maizi. Lai arī pat to daži cepa paši.
From: | |
Date: | April 30th, 2008 - 11:52 am |
---|
| | | (Link) |
|
siguldā bija
| From: | kuskus |
Date: | April 30th, 2008 - 07:58 pm |
---|
| | | (Link) |
|
kur tad un kad tad tu ogrē dzīvoji?! padomju prospekta veikalā (tajā, kur ar ratiņiem) rindas bija gan pēc gaļas, gan pēc siera, gan - visnejēdzīgākais – pie kases. nemaz nerunājot par kulinārijas veikalu, kur nu vēl pēc pieveduma.
astoņdesmitajos. uz tā paša padomju prospekta.
neatceros rindas, sit mani nost. kulinārijas veikalā atceros baisa paskata tanti un baisa paskata izstrādājumus. bet baisa paskata izstrādājumus vairumā. bet rindas pie kases gan man saistās ar skaistām mūsdienām apburošā piemājas supermārketā.