Shelly -

11:10 am

Brīvidienas bija īsts emocionālais karuselis - augšā/lejā/augšā/lejā, aste, galva, aste, galva, vēders, kāja, aste, galva, aste. Mēģināšu ka nu koncetrēties uz visu, kas skaists un patīkams pirmām kārtām.
Sestdien ielīdu elegantā kleitā, kas lieliski izceļ manu intelektu, un devos uz cirku. Uz cirku es nebiju bijusi gadus piecpadsmit vismaz, un žēl, ka tā, jo man jau ļoti patika. Ij akrobāti, ij zvēri (gan lāči ("Preved, medved!"), gan visu izmēru suņi, gan degunlāči), ij meitenes mazās kleitiņās, ij žonglieri un visi pārējie. Un kādas sejas izteiksmes bija bērniņiem, kas bija sapulcināti arēnā, lai klauns viņiem no deguna vai auss vilktu ārā monētas! Tā sajūsmā, pārsteigums un šoks mazjās sejiņās vien bija ko vērti. Tikai pirmajā rindā gan vairs biļetes nepirkšu. Mana vājā sirds netur to uztraukumu, kas rodas pēc tam, kad vienam manam viesim jāiet arēnā, lai mētātu riņķus klaunam ap kaklu, citam tas pats klauns nozog mēteli, bet vēl kādam aiz žaketes atrod neveselīgas krāsas sardeles. Nē, nē, nē!
Svētdien sapakojām somā 95 grādīgā spirta atlikumus (nekādas kontrabandas, Itālijā tādu pārdod pavisma legāli jebkurā Supermercato), dāsni atjauktus ar Pūres sulu, un devāmies atklāt pavasari uz Dārgā dzimtajiem krajiem. Kraji - skaisti bez gala: zilas vizbuītes pa labi, baltas vizbulītes pa kreisi, kalns augšā, upe apakšā, meži tam visam pa vidu, tikai piemēslots vietām pa pirmo (kā Dārgais sērīgi to komentēja - "Jā, kādreiz cilvēki nebija tik cūcīgi"). Vispār Dārgā medaino runu, dabas skaistuma un dažu stiprā dzēriena malku vājināta, gandrīz biju gatava tur palikt uz mūžu.
Un vakarā iemainīju "Dejo ar zvaigzni II" finālu pret braucienu pie vecmāmiņas un veco filmu "Ronju, laupītāja meitu". Sagribējās vispār pārlasīt arī pašu grāmatu, jo dialogu humors un dzīves vērojumu dziļums vietām sit pušu Doktoru Hausu kā nieku.