Vakar vakarā, kā jau var noprast no manas cibas, ļāvu Dārgajam skatīties Domburu, atteicos no Romas un lāpīju caurumus zināšanās par klasisko literatūru - lasīju Kalnu aukas. Lasīšana veicās visai raiti pēc tam, kad biju samierinājusies ar to, ka a) burtus drukājot ir pietaupīts uz tipogrāfijas krāsas, bet idiotiskā iesējuma dēļ grāmata jāplēš uz abām pusēm no visa spēka, lai varētu izlasīt rindu galus; b) pusei grāmatas varoņu-vīriešu vārdi sākās uz burta "H" - tur ir visādi Hitklifi, Hindliji, Haksliji un Herdliji, kas man ražīgi jūk.
Tiku apmēram līdz pusei, aizgāju uzpīpēt un nobrīnījos, kāpēc man nekrīt uz nerviem galvenā varone. Viņa nav pārāk gudra, toties ir briesmīga skandāliste un iemīlējusies pati sevī līdz sirds dziļumiem (dzīvē mani šādi cilvēki nebūt nesajūsmina). Visdziļākajos izmisuma brīžos Katrīna spriedelē par to, ka "es saprotu, ka varu ar visiem sakasīties, bet nekad neticētu, ka mani būtu iespējams nemīlēt".
Ievilku beidzamo dūmu un nolēmu - laikam jau tas ir tāpat kā ar Doktoru Hausu - tu varbūt labprāt skaties viņu pa TV, bet diez vai tu gribētu ar viņu kopā strādāt katru dienu.