Bija gan vēlme man, gan prasme mazajam zīst, bet tomēr kaut kā ātri pārtrūka tas proces... Jau 3 mēnešos... Bija ļoti žēl sākumā, ka arvien mazāk piens paliek, lai arī baroju bieži. Likās - mazais visu apēd, bet man vairāk nav! Un viņš tak brēc, jo nav paēdis! Viņs tāds liels un makans puika man... Domāju - lai nu kā, bet badā nespēju turēt, nu nav tas normāli... Sāku dod pudelīti... Vispirms reizi dienā, tad jau biežāk... Kamēr pups vairs neinteresēja. Bet nu neko darīt. Šaustīju, šaustīju sevi ar pārmetumiem, kamēr vairs nešaustīju - galu galā, bērns ir paēdis, veselīgs un apmierināts, kontakts mums tāpat ļoti ciešs un tuvs, un tas maisījums nav tik drakoniski slikts (izņemot tajā ziņā, ka traki, traki dārgi izmaksā), lai es vēljoprojām turpinātu sevi šaustīt, ka man tā nesanāca.
Tagad jau pienu tikai agros rītos un vakaros, pamazām jau pārejam tikai uz riktīgo barību.
Ar nākošo bērniņu būšu gudrāka, uzmanīgāka, vairāk pieredzējusi un zināšu, kad uztraukties un kad ne. Domājams, izdosies ar krūti barot daudz ilgāk. Tas būtu uuuuuuuj ku ekonomiski... 8)) Un vērtīgi, protams.
Lai gan, jāpiebilst, biju diezgan atvieglota tajā ziņā, ka naktīs mazais ātri sāka gulēt ilgas stundas, un pēc 9+3 mēnešu mocīšanās celties ik pa 2 stundām, varēju beidzot izgulēties arī pati. Un tas nozīmēja daudz
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}